17:56 Baltijas valstu sacensības U18 jaunatnei. "Skats no malas" (+FOTO) | |
 Latvijas jaunie vieglatlēti jau astoto gadu pēc kārtas nespēj uzvarēt tradicionālās Baltijas valstu sacensībās U18 jaunatnei. Vēl jo vairāk, pēdējos divos gados (2010.-2011. g. sezonās) mūsu jaunatnes izlase pārliecinoši iegūst trešo, tātad, pēdējo vietu. Šajā rakstā nedaudz par pēdējo četru (2010.g. ziema un vasara, 2011.g. ziema un vasara) mačsacīkšu statistiku, valdošo atmosfēru tikko notikušajās sacensībās Jēkabpilī, sacensību organizatoriskām problēmām, kaimiņvalstu izlašu etiķeti vieglatlētikā kā sporta veidā un mūsu pašu jauniešu noskaņojumā un atbildībā par šāda veida sacensībām. 1. Statistika "Par mīnusiem" 2010. gada ziemā uzvarētājkomandai Igaunijai zaudējām 61 punktu, bet lietuviešiem zaudējām 46. Šoziem igauņiem zaudējām 88 punktus, bet lietuviešiem jau 80. Salīdzinot ar pagajušovasar notikušām sacensībām, Latvijas atpalikšana punktos no sacensību uzvarētājas komandas Lietuvas šogad ir pieaugusi no 89,5 līdz 129 punktiem. Otrās vietas īpašniecei - Igaunijas izlasei - pagajušogad zaudējam "tikai" 28 punktus, šogad - 117 (!!!). Šeit bez komentāriem. Jēkabpilī mūsu jaunie vieglatlēti 20 reizes ir ierindojušies pēdējās vietās, tostarp piecas reizes divi mūsu pārstāvji vienā disciplīnā ierindojās 5. un 6. pozīcijā. Ar 25 vieglatlētiem, jeb gandrīz pusi no komandas tika izcīnīti 30 punkti. Neviena pārmetuma vārda tiem sportistiem, kuri cīnījās un droši stājās pretī stiprajiem konkurentiem. Bet šis skaitlis (30 punkti uz 25 sportistiem) parāda to iekšējās konkurences un disciplīnu attīstības līmeni, kādi valda šobrīd Latvijas jaunatnes vieglatlētikā. Bieži vien, Latvijas komandas "otrā" numura līmenis ir nekonkurētspējīgs Baltijas mērogā. Bet grozi kā gribi, šie "otrie" numuri ir vieni no labākajiem savas disciplīnas pārstāvjiem Latvijā. Latvijas pūrā arī četras "barankas". Divās disciplīnās - 2000 metru kavēkļu skrējienā un kārtslēkšanā jaunietēm Latvijai neatradās otrs pārstāvis. Savukārt 200 metru distancē jauniešiem otrs Latvijas dalībnieks finišu nesasniedza, bet 110 metru skrējienā tika diskvalificēts Rihards Parandjuks. Taisnības labā jāpiemin, ka Rihards līdz septītai barjerai, sīvi cīnoties ar igauni Keiso Pedriku, bija līderis, bet tad aizķeroties aiz kārtējās barjeras Rihards pēdējo barjeru pārvarēja, "palīdzot" sev ar roku. Tāpēc diskvalifikācija. Latvijas komandai Jēkabpilī nebija nevienas dubultuzvaras. Bet dubultuzvaras gan ievērojami palielina iegūto punktu summu, gan atņem punktus arī pretinieku komandām. Salīdzinājumam, Igaunijas komandai bija sešas dubultuzvaras un tie jau ir 106 punkti! Ja šīm sešām dubultuzvarām pielīdzina piecas Latvijas tandēmu pēdējās vietas, un ņem vērā 200 metru skrējienu jauniešiem sanāk "aiza" - 89 punkti! Tādā gadījumā nav par ko brīnīties! "Par plusiem" Jēkabpilī astoņas individuālās uzvaras izcīnīja septiņi Latvijas komandas pārstāvji un viņi visi, izņemot Kristu Obižājevu ir dzimuši 1995. gadā, tātad, spēs cīnīties jaunatnes izlasē arī nākamgad! Bet Krista, cerams, spēs aizstāvēt U18 jaunatnes izlasi vēl divus gadus. "Izvērtējumam" No Latvijas komandas kopā izcīnītiem 262 punktiem jaunietes izcīnīja 146 punktus, bet jaunieši - 116 punktus. Tehnisko disciplīnu pārstāvji (kopā 8 disciplīnās) izcīnīja 108 punktus un trīs uzvaras, skrējēji (kopā 9 disciplīnās bez stafetēm) izcīnīja 127 punktus un 5 uzvaras. Latvijas izlasei Jēkabpilī nevarēja palīdzēt potenciāli stiprāki savu disciplīnu pārstāvji kā arī dažs labs disciplīnas līderis. Šacensībās nestartēja Valērija Linkeviča (800m, 1500m), Dmitrijs Galašins (3000m), Artjoms Fiļimonovs (2000m/k), Jānis Barkāns (tālums), Maksims Borovikovs (veseris), Krista Paula Zaķe (100m/b), Katrīna Sirmā (šķēps), Beāte Biziļja (kārts) un Ingrīda Kivleniece (2000m/k). Kaimiņvalstu izlasēs ar ļoti retiem izņēmumiem netika pārstāvēti 1. un 2. numuri savās disciplīnās. 2. Sacensību organizācija It kā nekādu pārmetumu mūsu pusei par šo sacensību organizāciju, bet ... ir divi apstākļi. Pirmais, kas visvairāk "grieza" ausīs ir informātors (šoreiz pat veseli divi, viens pārvaldīja latviešu un krievu valodas, otra informātore dalījās informācijā internacionālā angļu valodā). Informātoram ir jāvada sacensības, skaidri jāpaziņo dalībnieku sastāvi, jāinformē par sektoros un skrējceļā notiekošo, daudzmaz jāorientējās pašmāju labāko sportistu uzvārdos un viņu rezultātu līmenī, kā arī nedrīkst tik ļoooti "lauzt" sarežģītus kaimiņu vārdus un uzvārdus un protams, nedrīkst pieļaut gramatiskās kļūdas. Ja tas viss būtu kaut nedaudz ievērots, sacensību atmosfēra un organizācija no tā tikai iegūtu. Otrais apstāklis izriet no pirmā - sacensību gaitā tika dota minimāla informācija par notikumiem sacensībās. Nevar aprobežoties tikai ar vienu frāzi: "Šajā distancē uzvar Latvijas pārstāvis/-ve (vārds, uzvārds labākajā gadījumā)! Urrā! Uzgavilē latvieši!" [izsmeļošā komentāra beigas]. Vai varbūt esam pārāk izlutināti un pārāk daudz prasam no komentētāja? Bet katrā ziņā sacensību otrajā dienā situācija palika nedaudz gaišāka un cerams, ka jēkabpiliešu tiesnešu sektors ir guvis vērtīgu pieredzi. 3. Komandas gars un kompetence vieglatlētikā Atrodoties Jēkabpilī dažubrīd likās, ka sacensības notiek nevis Latvijā, bet gan Lietuvā vai Igaunijā. Igaunijas izlases dalībnieki (kā sportisti, tā treneri) savējiem sarūpēja tik vētrainus aplausus, ka nācās lauzt stereotipu par "vēsajiem" igauņiem. Atbalstu savējiem vajag izrādīt gan dalībnieku prezentēšanas laikā, gan sacensību laikā, gan apbalvojot dalībnieku par augstvērtīgu rezultātu (pie tam, ne tikai "sava" pārstāvja rezultātu). Tā ir dabiska vieglatlētikas etiķete, ko likās, liela daļa mūsējo nemaz nepārvalda. Latvijas atbalstītāju spēki bija tik ļoti izkliedēti un sadrumstaloti, ka nobālēja uz igauņu un lietuviešu vētrainā atbalsta fona. Likās, ka Latvijas komandas pārstāvji vai nu nemāk priecāties par savējo uzvarām vai nu nemāk izrādīt savas emocijas. Kāpēc paši dalībnieki nevarēja sev sarūpēt svētkus un no sirds priecāties par pašām sacensībām? Piekrītu, ka sacensību vadīšana bija zem katras kritikas, bet ja jau sacensību organizatori nevar sarūpēt skatāmas sacensības, tad par to ir jāparūpējās pašiem izlases dalībniekiem un atbalstītājiem (treneriem, vecākeim, draugiem). Ja komandas gars, kas šajās sacensībās eksistēja faktiski tikai starp "savējiem-izredzētājiem" būtu bijis "iznests" ārā no privātām kompānijām un atbalstītāju "saliņām", tad arī pašiem jauniešiem būtu labāk. Paaugstinātos gan atbildības sajūta, gan uzlabotos arī komandas gars. Bet kopumā ņemot, emocionālais fons komandā ir bijis mērens, ar retiem uzplaiksnījumiem. Viens no tādiem bija pašā sacensību noslēgumā - pēc 4x400 metru stafetes skrējiena jauniešiem, kad pēdējā posma veicējs Latvijas komandā Mareks Kudrjavcevs varonīgi veica savu etapu, atspēlējot vairāk kā 15 metru igauņu pārsvaru un finiša pēdējā metrā izrāvot Latvijas komandai devīto uzvaru. Varbūt, ja divu dienu laikā mūsējo atbalsts būtu lielāks un kopīgāks, arī visas komandas sniegums būtu labāks? Vai vismaz paši jaunieši justu lielāku gandarījumu? Dažubrīd likās, ka mūsējie jūtās ne "savā ādā" un nebūt ne mājinieku lomā. Šoreiz mājas sienas nepalīdzēja... bet arī pašas "mājas" nebija viesmīlīgas. Latvijas jaunatnes vieglatlētiem daudz jāmācās no kaimiņiem, kā atbalstīt savējos un pretinieku komandas dalībniekus, kā uzslavēt skaistu cīņu un iedrošināt arī objektīvi vājākus sportistus. Bez šaubām arī no Latvijas komandas puses bija gan atbalsts savējiem, gan aplausi labākajiem, bet atkārtošos, ļoti lokāls un nepastāvīgs. Lielisku piemēru attieksmē pret konkurentiem (bet drīzāk draugiem, jau pēc sacensībām) parādīja Igaunijas komanda, kad apbalvošanas laikā paklanījās savu "pāridarītāju" lietuviešu priekšā. Arī kad skanēja aplausi, komandām fotografējoties pie goda pjedestāla. Gaume un etiķete vieglatlētikā ir jāmācās, cerams, ka mūsējie to sapratīs. 4. Atbildība un cīņasspars Nevienam šo sacensību dalībniekam nevar pārmest cīņas spara vai motivācijas trūkumu. Visi pelnījuši atzinīgus vārdus - gan tie, kuri uzvarēja, gan tie, kuri palika pēdējie (un pat laboja personiskos rekordus). Šīs sacensības parādīja, ka arī Latvijā ir talantīgi vieglatlēti, kuri spēj cīnīties ar labākajiem kaimiņvalsts pārstāvjiem un pat Eiropas stiprākajiem. Bet kopsumā kaut kā pietrūka... Atbildības? Pieredzējušiem, vairāku starptautisku sacensību dalībniekiem (iesaitot pasaules jaunatnes čempionāta un Eiropas jaunatnes Olimpiskā festivāla dalībniekus) šī atbildības sajuta bija augsta, bet tomēr zemāka, kā tiem dalībniekiem, kuri valsts izlasē startēja pirmo reizi. Nepieminot konkrētus uzvārdus, neafišējot konkrētas darbības ir jāsecina, ka dažu "pieredzējušo buku" atbildība šajās sacensībās ir saucama par bezatbildību. Te liels darbs gulstas uz šo sportistu treneriem, vecākiem un pašu sportistu sirdsapziņu. Ir tomēr jābūt kaut kādām robežām un starp citu arī stingrākiem noteikumiem valsts izlasē. Rakstā minētās domas ir autora viedoklis, nevienam neuzspiests un bez mērķa kādu aizvainot, bet tā vienkārši aizdomāties un atsevišķos gadījumos rīkoties. Zemāk jūsu uzmanībai piedāvajam FOTO no APBALVOŠANAS CEREMONIJAS            | |
|
| |
| Всего комментариев: 0 | |