"Arkadija running team"

Jānis Daliņš ir neapšaubāmi spilgtākā un populārākā personiba Latvijas sportā XX gadsimta pirmajā pusē.
Jānis Daliņš piedzima 1904. gada 5. novembri Valmieras Jaunbrenguļos. Viņa tēvs Jānis bija mežsargs, māte Kristīne audzināja vēl divus bērnus – Martu un Robertu. Jāna Daliņa bērnība, kā jau lauku bērniem, pagāja, palīdzot tēvam dažādos zemes darbos un protams, spēlējoties ar biedriem svaigā gaisā. Vēl bērnībā ar Daliņu notika negadījums, kurš atstāja savu zīmi uz visu mūžu. Pēc Pirmā pasaules kara laukos un piepilsētās palika daudzi nesprāguši spridzekļi. Uz vienu no tiem Daliņš arī uzdūrās. Sprādziens sakropļoja labai rokai vairākus pirkstus, bet par laimi tas netraucēja rakstīšanu un Jānis varēja skoloties. Vēlāk gan viņu atbrīvoja no karadienesta.
Pēdējos skolas gados Daliņš nonāca izmisīgas izvēles priekšā. Korī viņš piedalīties nevarēja, jo kā saka, „lācis uz auss uzkāpa”, bojātie pirksti neļāva piebiedroties vienaudžiem dažādās citās nodarbībās, bet neprasme dejot atturēja viņu no dažādu kultūras pasākumu (tolaik izplatītas bija t.s. „zaļumballes”) apmeklēšanas. Viņa interese saistījās tikai ar sportu. Šo interesi radīja un uzkurināja trīs soļotāji – A.Ruks, A.Kalniņš un A.Dūrens – visi Alfrēdi. Daliņam bija vēlme viņus pārspēt, tādēļ viņš sāka trenēties. Viņu atbalstīja un palīdzēja uzturēt sporta interesi arī vingrošanas skolotājs Alfrēds Lukstiņš. 1926.gadā Daliņš iestājās Valmieras sporta biedrībā. Ceļu no mājām līdz sporta biedrības treniņu laukumam (četrus kilometrus) Daliņš vienmēr mēroja kājām, jo nebija pat riteņa, nemaz nerunājot par citiem braukšanas līdzekļiem.
Daliņa sporta soļotāja karjera sākās diezgan neparasti. Viņa pirmais starts soļošanā notika Limbažos. Toreiz noteikumi paredzēja: lai varētu notikt apbalvošana, sacensībās vajadzēja piedalīties vismaz četriem sportistiem. Trīs bija, tikai vajadzēja sameklēt ceturto. Par šo ceturto kļuva Daliņš, gribēdams izpalīdzēt draugiem, viņš sameklēja kurpes un kreklu un stājās uz starta. Sāncenši – jau trenējušies sportisti, tostarp arī Latvijas rekordists valmierietis Alfrēds Dūrens, viens no galvenajiem favorītiem. Bet par sacensību uzvarētāju visiem un sev par pārsteigumu kļuva tieši Daliņš. Tā savu spožo karjeru uzsāka viens no visu laiku izcilākajiem latviešu sportistiem.
Daliņš starptautiskajā arēnā debitēja 1929.gadā, izcīnīdams 2.vietu populārajā soļojumā „Škērsām Berlīnei” („Quer durch Berlin”) 25 km soļojumā. Bet 1930.gadā Daliņš, piedaloties šajās sacensībās otro reizi, izcīnīja uzvaru. Mājās, dzelzceļa stacijā viņu sagaidīja 2000 valmieriešu, lai sagaidītu un sveiktu savu varoni. Tālaika sportista-varoņa sagaidīšana ietvēra sevī gan sportista sveikšanu ar puķēm un lauru vainagu, oficiālo amatpersonu apsveikumiem, orķestra piedalīšanos, gājienu pa pilsētas ielām un protams, bagātīgi klātu galdu. Toreiz, pēc pirmās Daliņa uzvaras starptautiskās sacensībās, viņam tika pasniegts zelta pulkstenis.
Lai atbalstītu Daliņa startus ārzemēs, tika nodibināts Jāņa Daliņa sporta gaitu veicināšanas fonds, kurā ziedojumus sniedza gan turīgākie pilsētas iedzīvotaji, gan iestādes.
Ar katru jaunu panākumu auga Daliņa slava un popularitāte. 1932.gada 16.jūnijā Rīgas hipodromā 5000 skatītāju klātbūtnē viņš pirmo reizi sasniedza pasaules rekordu (uzreiz divus), 25 jūdzes (40,232 km) nosoļojot 3.32:26 un pa ceļam labojot pasaules rekordu 40 km (3.31:08). Šajās sacensībās viņš pieveica slavenos soļotājus Albertu Plambu, Paulu Zīvertu un šveicieti Artūru Švābu. Daliņa sasniegtie rezultāti 40 km un 25 jūdzēs bija Latvijas vieglatlētu pirmie oficiālie IAAF apstiprinātie pasaules rekordi. Par godu Jāņa Daliņa uzvarai un sasniegtiem rekordiem skatītāji piecēlās kājās un nodziedāja „Dievs, svētī Latviju!”.
1932.gadā no 30.jūlija līdz 14.augustam tālajā Losanadželosā norisinājās X Olimpiādes spēles. Šīm spēlēm bija lemts kļūt par Latvijas sportistu līdz šim veiksmīgāko startu valsts sporta vēsturē. Jāņa Daliņa izcīnītā sudraba medaļa 50 km soļojumā bija pirmā olimpiskā medaļa Latvijas sporta vēsturē. Kaut arī pats Daliņš un daudzi no viņa atbalstītājiem cerēja, ka viņš varētu uzvarēt. Olimpiskā gada nogalē Jānis Daliņš un otrs Losandželosas spēļu dalībnieks Jānis Dimza (desmitcīņa) tika apbalvoti ar Triju Zvaigžņu ordeni.
1933.gada 1.jūnijā Rīgā Jānis Daliņš vienā soļojumā sasniedza četrus oficiālus pasaules rekordus: 20 km – 1.34:26, 15 jūdzēs – 1.56:09,8, divās stundās – 24,843 km, 25 km – 2.00:45,9.
1934.gadā Turīnā Daliņš kļuva par pirmo Eiropas čempionu soļošanā. 30 grādu karstumā 50 km distancē uz starta stājās vien astoņi soļotāji. Daliņš soļojuma laikā esot zaudējis sešus kilogramus no sava svara.
XX gadsimta trīsdesmitajos gados, pateicoties Jāņa Daliņa uzvarām un rekordiem soļošanas popularitāte valstī bija tik augsta, ka apmeklēt soļošanas sacensības bija goda lieta. Nereti sacensības apmeklēja arī augstākās valsts amatpersonas, tostarp arī valsts prezidents Alberts Kviesis, dažādi ministri un ģenerāļi. Sacensības sporta soļošanā allaž pulcēja vairākus tūkstošus skatītāju, pat neskatoties uz dalības maksām. Piemēram, 1934.gada jūnijā Valmierā notiekošajās sacensībās ieejas biļešu cenas bija – pirmajā un otrajā rindā: 2,50 Ls, kareivjiem un skolniekiem: 40 santīmi, stāvvietas: 60 santīmi. Šībrīža Latvijas vieglatlētikā neidomājama situācija...
Daliņš vienmēr spēja savienot darbu ar sportu, un uzskatīja, ka sports nedrīkst traucēt darbu, dažkārt pat atteicoties piedalīties ārzemju sacensībās, ja mājās gaidīja kas nepadarīts. Daliņš mīlēja zemi, nodarbojās ne tikai ar zemkopību, bet arī ar vistkopību un biškopību. Laiku starp sacensībām un treniņiem viņš pavadīja uzturot saimniecību, bet uzvarās iegūtie līdzekļi palīdzēja to uzturēt.
Turpinājums sekos...