"Arkadija running team"

Savu sporta gaitu pirmajā pusē Daliņš tika nēsāts uz rokām un sveikts ikreizi, kad atgriezās no starptautiskām sacensībām uzvarētāja, medaļnieka vai rekordista godā. Daliņš plūca laurus arī sabiedrībā - viņš tika mīlēts, godināts un cildināts. Viņš lielā mērā iespaidoja vieglatlētikas un jo īpaši soļošanas attīstību un popularitāti Latvijā, viesojoties dažādās sacensībās visos Latvijas novados. Par viņu rakstīja presē (arī ārzemēs), tika sacerēti dzejoļi un dziesmiņas, no kurām slavenākā, droši vien ir Jāņa Āres "Ak, kaut man Daliņa kājas būtu". Ar Daliņa vārdu tika reklamēti cukurs, konfektes un citi izstrādājumi.
Pirmsolimpiskajā, 1935.gadā Daliņš rūpīgi un pārdomāti sāka gatavoties savam otrajam olimpiskajam startam. Viņš tika atbrīvots no visām pārbaudes sacensībām un varēja trenēties pēc saviem ieskatiem. Pusotru mēnesi līdz Olimpiādei Daliņš uzvarēja starptautiskās sacensībās Varšavā 40 km distancē ar labāko rezultātu pasaulē. Bija pamatotas cerības uzskatīt viņu par vienu no galvenajiem pretendentiem uz uzvaru Berlīnes Olimpiskajās spēlēs. Arī pats Daliņš vēlējās izcīnīt pirmo olimpisko zelta medaļu Latvijai. Bet sporta dievi šoreiz bija citu sportistu pusē. 50 km soļojumā startēja 33 sportisti, tostarp arī trīs Latvijas soļotāji, bez Daliņa arī Adalberts Bubenko un Arnolds Krūkliņš. Daliņš soļojumu uzsāka piesardzīgi un pēc 15 km turējās 6.vietā, bet 25 km atzīmi viņš sasniedza pirmais ar 43 sekunžu pārsvaru pār čehu Štorku. Bet nākamajos kilometros vēsais vējš radīja stingumu muskuļos un Daliņš bija spiests apstāties, lai izmasētu kāju un turpināt cīņu. 32. kilometrā, apdzenot Daliņu, vadībā izvirzījās Hektors Vitloks (Lielbritānija) un savu pārsvaru tikai palielināja. Bet trīs kilometrus vēlāk sāpes muskuļos kļuva neciešamas un kāju sarāva krampji. Daliņš izstājās. Latvijas soļotāju prestižu izdevās noturēt Adalbertam Bubenko, kurš izcīnīja trešo vietu. Bet sapnis par ilgi loloto olimpisko zeltu tika izsapņots.

1937.gadā Daliņš apprecējās ar Elzu Kraukli. Ģimenē piedzima dēli Ivars un Jānis un meita Rudīte.

1938.gadā Gaujas krastā uzcēla „Daliņa stadionu”, kurš gan oficiālo nosaukumu ieguva pēc 50 gadiem, kad rajona Tautas deputātu padomes izpildkomiteja pieņēma lēmumu šim stadionam piešķirt Jāņa Daliņa vārdu.

Trīsdesmito gadu beigas Daliņa karjerā mijās ar veiksmēm un neveiksmēm. Viņš neaizbrauca uz otro Eiropas čempionātu vieglatlētikā. Sāka klīst runas, ka Daliņš varētu beigt savu sportista karjeru. Bet 1939.gadā Daliņš atkal sāka priecēt ar uzvarām gan Latvijā, gan ārzemēs. Viņš uzvarēja arī sezonas pēdējā startā – pirmsolimpiskajā pārbaudes cīņā 50 km distancē. Varēja sākt domāt par trešo startu olimpiskajās spēlēs. Bet šīm spēlēm nebija lemts notikt... Pasaules kārtību izjauca II Pasaules karš.

1940.gada 15.maijā par izciliem sasniegumiem un Latvijas vārda slavināšanu starptautiskajā arēnā valdība Daliņam piešķīra Tēvzemes balvu. Balvas kopējā summa bija noteikta 50 000 latu, no kuras katru gadu piešķīra ne vairāk par sešiem apbalvojumiem, bet ne mazāk kā 8000 latu katram. 1940.gada jūnijā, kad Daliņš aizbrauca uz Rīgu saņemt Tēvzemes balvas naudu, banka vairs tādas summas neizmaksāja, jo valsts ekonomiku bija sagrāvis karš.

1941.gadā par Daliņu sāka interesēties čeka (no krievu ЧК – чрезвычайный комитей, ārkārtas komiteja) un viņam nācās slēpties mežā. Bet Jāņa brāli Robertu ar dzīvesbiedri un dēlu tomēr apcietināja un aizveda.

Kara gados Daliņš organizēja Vidzemes sporta dzīvi, bet sacensībās piedalījās maz. Pēdējais Daliņa starts dzimtajā zemē bija 1944.gada jūlijā Vidzemes meistarsacīkstēs Valmierā 5000 metru skrējienā, kur viņš izcīnīja 2.vietu – 19:02,4.

1944. gada rudenī Daliņš atstāja Latviju un aizbrauca uz Vāciju, kur kādu laiku strādāja par ogļu piegādātāju. Pēc kara beigām Daliņš pārcēlās uz Ķīli, kur iekļāvās sporta organizatora darbā. 1946. gadā viņš uzņēmās Sporta un fiziskās audzināšanas katedras vadību Baltijas universitātē Hamburgā, kur strādāja līdz 1949. gadam. Aizvien retāk Daliņš piedalījās sacensībās. 1947. gada 13. augustā Pinebergā Daliņš uzvarēja t.s. latviešu angļu zonas meistarsacīkstēs 10 km - 52:52,7. Tajā pašā gadā Daliņš saņēma uzaicinājumu piedalīties sacensībās "Šķērsām Berlinei", kurās savulaik izcīnījis savu pirmo nozīmīgo uzvaru starptautiskā līmeni. Bet Daliņš šajās sacensībās nepiedalījās, neskatoties uz to, ka sacensību afišas vēstīja, ka sacensībās piedalīsies arī četrkārtējs to uzvarētājs...

Pēdējais starts soļošanā Daliņam bija 1947. gada septembri 5 km distancē, kurā viņš uzvarēja - 24:43,0.

1949. gada jūlijā Daliņu ģimene aizbrauca no Eiropas un devās trimdā uz Austrāliju. Pirmā apmešanās vieta bija Benegillas apmetnē, kur dzīve nebija nekāda jaukā. 1952. gada Daliņš pārcēlās Benallē paša uzceltā mājā.

1956. gadā pēc Melburnas olimpiskajām spēlēm Daliņš uzņēmās Melburnas latviešu sporta kluba vadību.

Slavenā sportista sirds apstājās 1978. gada 11. jūnijā, kad viņš pēc 600 km brauciena atgriezās no makšķerēšanas un atgūlās gultā. Jāni Daliņu aizvadīja no Melburnas Sv. Krusta baznīcas. Viņa nāves dienā nodibināja Jāņa Daliņa piemiņas fondu.

1989. gada 27. janvārī Valmieras Tautas deputātu padomes izpildkomiteja pieņēma lēmumu nosaukt Jāņa Daliņa vārdā ielu no stadiona līdz "Daliņu" mājām.